Žurnāla “Mans mazais” eksperts Kaspars Bērziņš, sertificēts psihoterapijas speciālists, smilšu spēles terapijas speciālists, Latvijas neatkarīgo psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu asociācijas prezidents.
Jūs jau vairākus gadus esat kopā, ģimenē aug viens vai vairāki bērni, bet baltā līgavas kleita tā arī nav uzvilkta un pie altāra abi gājuši neesat. Vai kopīga mājsaimniecība un kopīgi bērni ir iemesls laulībai?
Atbilde būs diezgan skarba, bet teikšu, ka liela daļa vecāku savus bērnus nemīl. Jo nav emocionālās tuvības, ir tikai aprūpe, ko vecāki uzskata par mīlestību.
Kādreiz valdīja pārliecība, ka ģimene ir jāsaglabā par katru cenu, un doma par šķiršanos pat netika pieļauta; mūsdienās uzskata, ka būt kopā tikai bērna vai bērnu dēļ ir nevēlami un nav atbalstāmi. Tam piekrīt arī Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs psihoterapeits Kaspars Bērziņš, skaidrojot: «Arī tad, ja divi cilvēki dzīvo kopā, tikai neslēdz laulību, rodas jautājums – ar kādu domu viņi dzīvo kopā? Kādēļ nešķiras un paliek kopā? Vai tiešām viņi domā par bērniem vai tomēr vairāk par sevi – savu labklājību, savu drošības izjūtu, savām bailēm. Laulība nozīmē uzņemties atbildību. Kad vīrietis bildina sievieti un piedāvā būt kopā, tā ir atbildības uzņemšanās par savām saistībām, vēlmēm, arī savas ģimenes nākotni. Diemžēl daudzi vīrieši nespēj, nemāk un negrib uzņemties šo atbildību. Tad to ietērpj vārdos, ka es tevi tāpat mīlu, kāda nozīme papīriem, taču šiem vārdiem diemžēl nav seguma. Sievietēm laulība dod drošības izjūtu, turpretī vīriešiem laulība tam nav nepieciešama. Neprecoties viņi dažkārt vēlas saglabāt ilūziju par savu brīvību, jo tad nav nekādu saistību un ir daudz vieglāk izšķirties. Šodien esmu šeit, rītdien – jau citur. Bet sieviete ar bērniem, atbildību, varbūt kredītiem paliek un risina visus šos jautājumus.»
Man to nemaz nevajag
Ejot laikam, arī sievietes mēdz teikt: kam mums precēties – es pati nemaz to negribu! Kaspars Bērziņš uzsver, ka ļoti būtiska ir emocionālā inteliģence jeb tas, ka spējam atpazīt savas jūtas un būt ar tām kontaktā: «Diemžēl vairākumam ar jūtu atpazīšanu ir problēmas, jo vecāki mums to nav iemācījuši. Tas, ka sieviete saka: man vienalga, man arī nevajag laulību, ir stāsts par to, ka daudzas sievietes, tāpat kā vīrieši, neapzinās un neatpazīst savas patiesās jūtas. Jo tam, ka kaut ko nedarām vai meklējam argumentus, lai kaut ko nedarītu, pamatā vienmēr ir bailes. Mums ir bail! Bailes atkal vilties, uzticēties, bailes atkal tikt sāpinātiem, jo iepriekšējo attiecību pieredze varbūt bija sāpīga un mums ir bail atkal stāties attiecībās, kādam atkal uzticēties. Tās ir bailes no vilšanās un sāpēm. Ja ar šīm spēcīgajām emocijām neprotam apieties, tad izdomājam attaisnojumus, argumentus, ar kuriem būs vieglāk sadzīvot. Tad var sev iestāstīt, ka nemaz negribu precēties, ka nemaz nevēlos tādas attiecības. Ar to sadzīvot ir vieglāk nekā ar domu, ka mani neviens neprec, mani neviens nebildina, ka neesmu juridiski noformētās attiecībās ar cilvēku, kuru mīlu.
Ko iesākt ar bailēm? Paši ar tām netiksim galā, jo tajās slēpjas dziļas bērnības traumas, neizdzīvotas sāpes, neiegūtās iemaņas apieties ar jūtām. Pat ja izlasīsim nez cik grāmatu, teorētiskās zināšanas uzvedības un domāšanas stereotipus un bērnības traumas nedziedinās. Tam vajadzīgs profesionāls palīgs, kas mūs pavada šajā ceļā, palīdz atpazīt visu, kas traucē dzīvot, un terapijas rezultātā cilvēks sevi dziedina un kļūst emocionāli veselīgāks. Tikai veselīgs cilvēks var izveidot veselīgas attiecības. Sevi sakārtot un dziedināt var ikviens un jebkurā vecumā, viss ir pašu rokās,» uzsver psihoterapeits.
Bērnu dēļ nav jāprecas!
Kaspars Bērziņš nedomā, ka bērns analizē vai vispār domā par to, kādas ir vecāku juridiskās attiecības. Daudz svarīgāk ir, vai abi vecāki mīl savu bērnu un kādu attiecību modeli viņš redz – kā vecāki komunicē, kā risina svarīgus jautājumus un problēmas, kā sadarbojas, ko bērnam iemāca.
«Ja bērns uzdod jautājumu, kad jūs precēsieties vai kāpēc neesat precējušies, visticamāk, viņš to ir noklausījies kādās pieaugušo sarunās. Diemžēl vecāki ar saviem bērniem mēdz manipulēt, izmantot viņus, iesaistīt krīzes situācijās vai neskaidrībās. Piemēram, mamma ik pa laikam nosaka: tētis mani neprec! Un bērnam ar to pietiek. Ja bērns sāk runāt par vecāku precēšanos, tas liek aizdomāties, ka bērnam kaut kas tiek teikts, tieši vai netieši norādīts, ka viņš tiek iesaistīts pieaugušo attiecībās. Tas vienmēr ir stāsts par to, ka šie divi pieaugušie neprot sarunāties, neprot vienoties un risināt problēmas. Tas jau ir destruktīvs modelis, kad attiecībās ir kaut kas nepateikts, noklusēts, kaut kas, par ko abi nevar vienoties, un tad ar manipulāciju palīdzību cenšas panākt vēlamo rezultātu. Bet destruktīvas attiecības un manipulācijas lielā mērā traumē bērnus.
Vairākums cilvēku turpina nelaimīgi dzīvot kopā baiļu dēļ. Mocīt viens otru, mocīt bērnus ar svēto saukli uz lūpām, ka mēs visu darām bērnu dēļ, ka bērni ir galvenais.
Tādēļ neiesaistiet bērnus savās attiecībās un konfliktos! To pat var uzskatīt par vecāku bezatbildību, lai gan viņi, protams, to tā nedefinēs. Jo mēs taču visu darām ģimenei, lai bērniem būtu labāk, mēs domājam par viņiem. Taču aiz šādiem pareiziem apgalvojumiem slēpjas pieaugušo nespēja risināt attiecību jautājumus. Meita vai dēls grib, lai mēs precamies. Taču vecāki tādējādi uzliek bērnam atbildību par lietām, kas nav bērna atbildība. Tāpat vecāki manipulē ar pārliecību, ka mums jāpaliek kopā bērnu dēļ. Vecvecāki īpaši mēdz uzstāt uz attiecību saglabāšanu: jūs taču varat paciesties bērnu dēļ – izaudzināsiet viņus un tad varēsiet šķirties. Arī šajā gadījumā atbildību uzliek bērniem, un tad sanāk, ka bērni ir atbildīgi par to, ka divi pieauguši cilvēki dzīvo kopā un visu mūžu ir nelaimīgi.
Jo destruktīvās attiecībās prieka nav – ir viena vienīga līdzatkarība, kad par laimi, prieku, harmoniju un mieru nevar būt runas, tikai par savstarpēju izdevīgumu, kašķiem, ciešanām, upura lomu, kas arī savā ziņā ir salda, jo tā mēs neuzņemamies atbildību par savu dzīvi – vainīgi ir citi. Tas ļauj mums neko nedarīt un nemainīt savu dzīvi. Jo mazāk cilvēkā ir baiļu par sevi, savu dzīvi un to, kas būs nākotnē, jo vairāk viņš spēj kaut ko mainīt. Vairākums cilvēku turpina nelaimīgi dzīvot kopā baiļu dēļ. Mocīt viens otru, mocīt bērnus ar svēto saukli uz lūpām, ka mēs visu darām bērnu dēļ, ka bērni ir galvenais. Bet, ja divi cilvēki nelaimīgi dzīvo kopā, bērni šo modeli redz un pārņem, un visi ir nelaimīgi. Tad, sasniedzot 15–16 gadus, bērni ātrāk grib tikt projām no mājām un to visu neredzēt,» uzsver Kaspars Bērziņš.
Nelaimīgiem vecākiem nelaimīgi bērni
Psihoterapeits savā praksē katru dienu saskaras ar sievietēm (pārsvarā sievietēm), kuras jautā, vai saglabāt attiecības bērnu dēļ vai tomēr šķirties. «Tad jautāju: kāpēc vēlaties saglabāt attiecības, ja tās nav veselīgas? Ja tajās ir emocionāla vai fiziska vardarbība, emocionāls trulums jeb nejūtība un vienīgais, ko šādā situācijā bērnam varat dot, ir materiālās rūpes. Bērns ir paēdināts, apģērbts, apmeklē bērnudārzu, pulciņus. Bet kad bērns jūtas mīlēts? Kad tiek apmierinātas viņa emocionālās vajadzības? Diemžēl bērns kā mīlestību neuztver vai nesajūt tikai to, ka viņu materiāli nodrošina un apmierina viņa fiziskās vajadzības. Bērnā tādējādi nerodas sajūta, ka viņu mīl.
Bērns pieaug, viņam ir 20, varbūt 30 gadu, un viņš iet pie vecākiem un saka, jūs mani nemīlējāt, bet vecāki brīnās – kā nemīlējām? Tev taču viss bija! Jā, bet nebija apmierinātas viņa emocionālās vajadzības. Un kāpēc? Tāpēc ka vecāki var iedot bērnam tikai to, kas viņiem ir pašiem, to, ko viņi prot. Ja vecāki neatpazīst savas jūtas, nerunā par tām, ja ir emocionāli truli, noslēgti, ne sevi, ne citus jūtoši, viņi to nodod arī bērnam. Viņi nespēj dot emocionālo tuvību – runāt par jūtām, dalīties, atbalstīt, mīļot, apskaut, teikt, ka mīlu. Viņi to nedara, tomēr bērnu aprūpē. Ja ir tikai aprūpe, vai vecāki mīl savu bērnu?
Primārais ir atpazīt, no kādas ģimenes nāku, kādas grūtības man ir, un to mainīt, lai, stājoties attiecībās, negaidītu, ka otrs manī kaut ko kompensēs. Lai manī ir mīlestība, ko dot otram.
Atbilde būs diezgan skarba, bet teikšu, ka liela daļa vecāku savus bērnus nemīl. Jo nav emocionālās tuvības, ir tikai aprūpe, ko vecāki uzskata par mīlestību. Tā ir viņu izpratne par mīlestību, kas izriet no viņu bērnības pieredzēm un traumām, – vecāki var nodot bērnam tikai to, ko ir saņēmuši paši. Tad atgriežamies pie tā, kādēļ nav vērts palikt destruktīvās attiecībās, kurās vecāki strīdas, dusmojas, konfliktē, neciena viens otru, kurās ir emocionāla vai pat fiziska vardarbība. Bērns kopē savus vecākus – viņš nokopē uzvedības modeļus, ko redz ģimenē. Tad visu destruktīvo viņš paņem līdzi un jau pieaudzis veido savas attiecības tieši tāpat kā vecāki. Ja vecākiem bija nelaimīgas attiecības, visticamāk, arī bērnam būs tādas pašas. Viņš saskarsies ar tādām pašām grūtībām un ies cauri tam pašam, ko pieredzējuši viņa vecāki. Jo vecāki viņam nebūs nodevuši iemaņas un prasmes, kā veidot veselīgas attiecības. Kad uzkāpjam uz nez cik grābekļiem, bet strādājam ar savām bērnības traumām, mēs varam iemācīties jaunus modeļus un veidot jaunas, veselīgas attiecības.»
Kāpēc tad ir vērts laulāties?
Laulību veselīgais iemesls ir katra cilvēka psiholoģiskā un emocionālā veselība. Kad, stājoties attiecībās, no otra neko negaida. Kad sievietei un vīrietim emocionāli un fiziski pašiem jau viss ir, bet kopā tomēr būs labāk. Kaspars Bērziņš piedāvā paskatīties arī no otras puses un padomāt, kāds cilvēks mums parasti iepatīkas. Tāds, kurš apmierina, kompensē kādu manu vajadzību, to, kā man nav. «Ja sievietei trūkst drošības izjūtas, viņa iemīlēsies vīrietī, kas to sniegs. Stāsts nebūs par mīlestību, vienkārši viņai iepatiksies cilvēks, kurš kompensēs to, kā viņai nav. Un viņa to nosauks par mīlestību. Paies laiks, un, visticamāk, viņa būs satikusi cilvēku, kurš ir līdzīgs viņai un kuram arī patiesībā nav drošības izjūtas, jo mēs zināmā mērā satiekam savu spoguli. Tad sākas strīdi, jo satikušies divi nabagi, kas domā, ka otram tā nauda ir, bet pēc laika konstatē, ka tās nav ne vienam, ne otram. Sākas neapzinātā neapmierinātība, un otrs vienkārši sāk kaitināt.
Lai tā nenotiktu, ar sevi ir jāstrādā, jāmēģina sevi sakārtot, mainīt, apzināties un atpazīt sevī neveselīgos uzvedības modeļus, audzēt sevī sajūtu, ka no otra neko negaidu, jo man jau viss ir. Tad arī radīsies mīlestība pret sevi, jo visas destruktīvās attiecības, arī dzīvošana nereģistrētās attiecībās, ir totāla sevis nemīlēšana. Arī palikšana attiecībās bērnu dēļ ir totāla sevis nemīlēšana. Savu jūtu apspiešana, savu vajadzību ignorēšana un paciešanās ir sevis nemīlēšana. Atsacīšanās no laimes, no prieka, no harmonijas ir pēdējais, ko dzīvē vajadzētu darīt. Tāpēc primārais ir atpazīt, no kādas ģimenes nāku, kādas grūtības man ir, un to mainīt, lai, stājoties attiecībās, negaidītu, ka otrs manī kaut ko kompensēs. Lai manī ir mīlestība, ko dot otram. Lai manī ir sajūta, ka vēlos šīs attiecības, jo man ir, ko dot. Tad divu cilvēku attiecības radikāli mainās, un, par laimi, šādi pāri ir. Tā ir cerība tiem pāriem, kas dzīvo destruktīvās attiecībās un nespēj pieņemt lēmumu kaut ko mainīt vai pat aiziet no šādām attiecībām.
Bieži partneriem iesaka atklāti izrunāties, taču pārsvarā ir tā: viens vēlas runāt un darīt, bet otrs nav gatavs ne runāt, ne darīt. Vai arī viens otru vienkārši nesadzird. Tāpēc pāriem, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās un īsti nesaprot, ko iesākt, katram ieteicams apmeklēt individuālo terapiju un sakārtot sevi, tad attiecības, iespējams, mainīsies. Uz kuru pusi – to rādīs laiks, bet labā ziņa ir tā, ka savu dzīvi ir iespējams sakārtot un mainīt, tāpat kā ir iespējams dzīvot veselīgās un laimīgās attiecībās,» uzsver Kaspars Bērziņš.
VISMAZ TRĪS IEMESLI, KĀPĒC PAPĪRIEM IR NOZĪME
• Nav tiesību bez otra vecāka reģistrēt jaundzimušo – nereģistrētās attiecībās jaundzimušais jāreģistrē abiem vecākiem kopā, tēvam aizpildot paternitātes pieteikumu.
• Nav tiesību saņemt informāciju par partnera veselības stāvokli un iesaistīties ārstēšanas procesā. Par nelaimes gadījumu vispirms informē laulāto, bet, ja tāda nav, – tuvākos radiniekus. Arī par veselības stāvokli informē un ļauj iesaistīties ārstēšanas procesā tikai laulātajam vai tuvākajiem radiniekiem. Ja nav laulības, otram nemaz nav iespēju parūpēties par to, kurš nonācis nelaimē.
• Nav mantojuma tiesību. Pēc likuma, mantot ir tiesības tikai laulātajam, bērniem un radiniekiem. Ja pāris savas attiecības nav reģistrējuši, mantošanas tiesības gan sievietei, gan vīrietim, gan bērniem sagādās lielas problēmas.
avots: žurnāls “Mans mazais”
