Žurnāla “Kā būt laimīgai” eksperts Kaspars Bērziņš, sertificēts psihoterapijas speciālists, smilšu spēles terapijas speciālists, Latvijas neatkarīgo psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu asociācijas prezidents.
Katru reizi, kad mūsos izlaužas nekontrolētas dusmas, kuras brutāli izgāžam uz citiem cilvēkiem, mūsos pamostas reiz netaisnīgi sodītais vai bieži kritizētais bērns.
Katru reiz, kad nespējam tikt galā ar ilgstošu un grūti izprotamu trauksmi vai iekrītam depresīvās izjūtās bez acīm redzama ārēja iemesla, mūsu izjūtas diktē mazais nesaprastais bērns, kuram bijis jāmācās savas emocijas nejust. Katru reizi, kad alkstam mīlestības, bet bēgam no attiecībām, stāsts ir par mazo nobijušos bērnu mūsos, kurš zaudējis cerības tikt saprasts un mīlēts.
Kā viņu dziedēt, lai pieaugušā cilvēka dzīvi mēs veidotu apzinātu un laimīgāku?
Iekšējais bērns katrā no mums ir neatņemama mūsu personības daļa, vēl vairāk – tieši bērna daļa mūsos ir tā, kas palīdz izpausties radoši, uztur mūsu zinātkāri, spontanitāti, spēju priecāties un baudīt mirkli. Šīs bērnam tik raksturīgās iezīmes sākotnēji ir bijušas katrā no mums. Taču, piedzīvojot dažādus audzināšanas modeļus, kuros vecāki gaidījuši, lai bērns būtu viņiem ērts (nedusmotos, neuzstātu uz savām vajadzībām, sasniegtu ārējos, vecāku izvirzītos mērķus), bērns iemācās savas emocijas un vajadzības izstumt no apziņas kā nepareizas un ārēji kļūt par cilvēku, kas patīk citiem, cenšas atbilst ārējiem uzstādījumiem, bet iekšēji izjūt mazvērtību(“Jo es taču nezin kāpēc gribu nepareizās lietas”), un to neizdodas pārvarēt.
Dažkārt mēs mēdzam iedomāties, ka bērnībā cietis un dvēseliski ievainots bērns izaugot pret apkārtējiem būs īpaši empātisks un saprotošs, jo nevēlēsies otram nodarīt to, ko piedzīvojis pats. Diemžēl tā nenotiek. Šveiciešu psihoterapeite Alise Millere, kas šai tēmai veltījusi visu savu darba mūžu, pierāda, ka ievainots iekšējais bērns ir atbildīgs par lielāko daļu vardarbības un nežēlības, kas valda pasaulē. Tostarp, arī nežēlības, kas slēpjas aiz it kā cēlām nacionālām, humānām, reliģiskām idejām. Taču nav pat jādomā tik plašās kategorijās – ievainotais bērns ir tas, kurš vēlēsies ar ļauniem vārdiem aizskart svešiniekus, par viņiem anonīmus komentārus rakstot internetā, kurš veltīs indīgas, ļaunas piezīmes kolēģiem un kritiskus un noniecinošus vārdus raidīs arī savu ģimenes locekļu virzienā… Tā mazais bērns, kas mīt pieaugušā cilvēka ķermenī, mēģina izlādēt gadiem ilgi apspiestās jūtas, kuras nedz apzinās, nedz arī saprot, kā tās saindē paša dzīvi.
KAS MŪS BĒRNĪBĀ IEVAINO VISVAIRĀK?
Savus bērnības ievainojumus ir tik grūti atklāt un izprast tieši tāpēc, ka pirmās traumatiskās pieredzes epizodes, kas atstāj iespaidu uz visu nākamo dzīvi, ir notikušas tik agrīnā vecumā, ka nekādi nav sasniedzamas mūsu apzinātajās atmiņās.
Katram bērnam pirmajā dzīves gadā ir vajadzīga māte vai kāds cits viņu aprūpējošs cilvēks, kurš nolasa bērna vajadzības un spēj viņu atspoguļot. Raugoties mātes sejā, zīdainis tajā atrod sevi. Taču tas notiek tikai tad, ja māte patiešām redz savu unikālo bērnu, nevis uz viņu projicē pati savas gaitas. Ja bērns aug pie atspoguļojošiem vecākiem, kas ir viņa rīcībā, lai nodrošinātu viņa vajadzības, bērnā pakāpeniski izveidojas veselīga pašapziņa. Taču, ja vecākiem pašiem agrīnajā bērnībā šādas pieredzes trūka, viņi bērnu sāk izmantot kā savu atbalstu, kurš būs centrēts uz vecākiem, viņus nepametīs, veltīs viņiem uzmanību un apbrīnu. Lomas tiek mainītas: mazais bērns it kā kļūst par vecāku saviem vecākiem: viņš spoguļo un nolasa vecāku vēlmes un attiecīgi arī rīkojas, lai viņu nesatrauktu, nesadusmotu, neradītu lieku spriedzi. Tie ir bērni, kas iemācās neraudāt, nedusmoties, būt paklausīgi un čakli. Bērns atsakās no sevis paša, lai nodrošinātu sev vecāku mīlestību.
TU UN TAVS NO VECĀKIEM ATKARĪGAIS IEKŠĒJAIS BĒRNS.
Spēja kritiski izvērtēt citu vārdus un rīcību sāk veidoties tikai no sešu, septiņu gadu vecuma, tālab tie pārmetumi, ko esam uzklausījuši līdz skolas vecuma sasniegšanai – lai cik aizvainojuši vai destruktīvi būtu -, netraucēti nogulst mūsu zemapziņā. Arī pēc septiņu gadu vecuma mēs bieži vien vēl vairākus gadus, līdz pusaudža vecumam, turpinām ticēt šai kritikai, jo respektējam vecāku autoritāti un baidāmies zaudēt viņu labvēlību.
Pastāvīgs vecāku nosodījums, pazemojumi vai kritika attīsta mūsos introjekciju – citu cilvēku uzskatus, viedokļus un attieksmi pret sevi uztveram kā savu. Bet zemapziņā iesakņojušies kritiskie izteikumi liek mums pārdzīvot savas neveiksmes, nevis palīdz tās pārvarēt. Mums kaitē nevis atmiņas par vecāku pārmetumiem, bet tas, ka mēs joprojām ticam šai kritiskajai balsij vai meklējam kādu, kas to imitēs. Tas notiek tāpēc, ka kritika ir ierasta lieta, kas nodrošina saikni ar pagātni un uztur ilūziju par tās turpinājumu tagadnē. Mēs joprojām esam uzticīgi savu vecāku uzskatiem pat tad, ja saprotam, ka viņi pasi ne pārāk labi tika galā ar savu lomu – būt vecākam. Mēs varam pārvarēt šo atkarību, tikai atbrīvojoties no vecāku balss, kura ir kļuvusi par daļu no mums pašiem.
Bērns, no kura prasīti ārēji panākumi, dzīsies pēc tiem, jo viņam šķitīs, ka tikai tie parāda viņa vērtību.
KĀ IEVAINOTAIS BĒRNS DIKTĒ MŪSU RĪCĪBU?
- Jebkura vecāku nosacījumu mīlestība, kas paredz konkrētu bērna izturēšanos(“ Labi bērni ir paklausīgi”), noteiktu emociju neizpaušanu (“Labi bērni nedusmojas un neniķojas, nebaidās no visādām muļķībām un par niekiem nepārdzīvo”), zināmu panākumu sasniegšanu, rada bērnā priekšstatu, ka mīlestība un laba izturēšanās pret sevi ir jānopelna. Šādi ievainots bērns pieauguša vecumā centīsies citiem izdabāt un uzminēt: “Kā apkārtējie gribētu, lai es rīkotos.”
- Nerespektēts bērns, kurš nav uztverts kā līdzvērtīgs cilvēks un tāpēc dažādās situācijās nav varējis apgūt pieredzi, ka viņš pats spēj izdarīt izvēles un pieņemt lēmumus, pieaugušā vecumā jutīsies kā apstākļu upuris.
- Bērns, kuram, lai vecāki nejustos sāpināti, ir bijis jābloķē noteiktas emocijas, pieaugušā vecumā uzkrāto spriedzi, iespējams, izpaudīs kā slēptu naidīgumu, ļaunatminīgumu, tenkošanu, skaudību, kritizēšanu, kas tiks darīta ar mērķi otru sāpināt. Tāpat arī iespējams, ka bloķēto emociju radītā spriedze izpaudīsies arī psihosomatiski kā paaugstināts asinsspiediens, reiboņi, kuņģa problēmas, galvassāpes.
- Bērns, no kura prasīti ārēji panākumi, dzīsies pēc tiem, jo viņam šķitīs, ka tikai tie parāda viņa vērtību.
- Kritizētie bērni pieaugot paši sevi turpinās kritizēt, kā to agrāk darīja vecāki, un vienlaikus, lai tomēr sevi mierinātu ar apziņu: “Ne tikai es esmu slikts, arī citi ir tādi paši”, tikpat uzticīgi kritizēs citus.
- Bērns, kurš piedzīvojis jebkāda veida vardarbību, būs iemācījies nejust sāpes, ignorēt savas dvēseliskās un ķermeniskās vajadzības.
- Pamests bērns pieaugušā vecumā vēlēsies pielipt partnerim, draugam, savam bērnam un kļūs ļoti kontrolējošs aiz bailēm zaudēt attiecības.
- Bērns, kurs nav drīkstējis vecākiem teikt nē, to sava dzīvē nespēs pateikt arī citam autoritātēm, nespēs just veselīgas robežas.
Mums kaitē nevis atmiņas par vecāku pārmetumiem, bet tas, ka mēs vēl joprojām ticam šai kritiskajai balsij.
KUR SLĒPJAS IEVAINOTĀ BĒRNA TRAĢIKA
Lai izdzīvotu spēcīgas emocijas, bērnam ir nepieciešams pieaugušā atbalsts, kas pieņem un atzīst jebkuras bērna emocijas, spēj nomierināt un parādīt veidus, kā it visas izjūtas iespējams izpaust sociāli pieņemamā manierē. Vecāki, kuriem pašiem šādas pieredzes nav, nespēj pieņemt arī bērna emociju pilno spektru. Iemācoties emocijas bloķēt, tas ir, nejust, bērns pieņem viltus es, kas viņam nozīmē nevis dzīvot, bet tēlot. Par viņa eksistences jēgu kļūst vecāki, kuri jādara laimīgi,. Diemžēl mazam bērnam nav nekāda objektīva priekšstata pašam par sevi, viņš to veido no apkārtējo cilvēku attieksmes – verbālās un neverbālās. Šo attieksmi bērns sava izpratne interpretē kā absolūto, objektīvo realitāti, un kā tāda tā arī nogulst cilvēka zemapziņā. Kā pieauguši cilvēki mēs nekā citādi tai netiekam klāt, kā vien caur jūtu un pārdzīvojumu pasauli. Taču – kā tai piekļūt cilvēkam, kas bērnībā iemācīts sevi nejust? Psihoterapeite Alise Millere norāda: ievainotā bērna traģika parādās brīžos, kad pieaugušais jūsmo par savu laimīgo bērnību, bet, atceroties situācijas, kurās bērnībā juties pazemots, izmisis un nobijies, sāk apsūdzēt pats sevi (“Nabaga mani vecāki – es biju briesmīgs, nevaldāms, nepaklausīgs bērns”) un par šīm situācijām runā bez mazākās līdzjūtības pret to mazo bērnu, kas pats bija pagātnē.
Vainas apziņu par to, ka bērnībā ar savu uzvedību vecāku dzīvi padarījuši grūtu vai nav piepildījuši vecāku cerības, daudzi cilvēki saglabā visu mūžu. Un tā ir stiprāka par intelektuālu atziņu, ka bērna uzdevums nav apmierināt vecāku vajadzības. Vēl vairāk – līdzīgi kā bērnība arī pieaugušā vecumā cilvēks turpina sargāt savus vecākus, taču gadiem aizturētās emocijas dusmu un agresijas veidā izlādē uz grēkāžiem: svešiem cilvēkiem virtuālajā vidē, kolēģiem, bet visbiežāk – uz saviem bērniem, turpinot dzimtas musturu arī nākamajā paaudzē.
CEĻŠ UZ IEKŠĒJĀ BĒRNA SADZIEDĒŠANU
Vissvarīgākais solis uz atveseļošanos ir ļaut izsērot iekšējam bērnam viņa neapmierinātību ar reiz notikušo. Bez tā cilvēks kļūst par pieaugušo ar sāpinātu bērnu iekšienē, kurš skaļi pieprasa apmierināt savas vajadzības.
Nav cita ceļa, kā atgriezties pagātnes izjūtās un piedzīvot vēlreiz tās sāpīgās jūtas, ko mazais bērns mūsos nav spējis pārstrādāt. Tieši tāpēc šajā procesā ir tik svarīga laba psihoterapeita klātbūtne, kurš palīdz ne tikai no apziņas izstumtajām emocijām un situācijām uznirt virspusē, bet arī atbalsts, kurš apstiprina, ka nav nepareizu jūtu un emociju un ka it visas ir jāizdzīvo, un palīdz ieraudzīt bērnības objektīvo realitāti.
Cilvēka iekšējā nepieciešamība būvēt aizvien jaunas ilūzijas un noliegumus, lai nevajadzētu piedzīvot sāpīgu patiesību, zūd, ja tā reiz tikusi piedzīvota. Jo tad mēs ieraugām, ka visu mūžu esam baudījušies un vairījušies no kaut kā tāda, kas vairs nevar notikt, jo jau ir noticis mūsu dzīves pirmajos gados, kad bijām bezpalīdzīgi.
Dažkārt, lai aizbēgtu no ievainotā bērna mazvērtības izjūtas, tiek būvēta ārēji it kā droša pasaule ar profesionāliem un finansiāliem panākumiem, kas nodrošina apkārtējo apbrīnu, taču arī šis ceļš ir iluzors. Tad jebkura neveiksme atver durvis sevis nicināšanai, mazvērtības un bezcerības izjūtai. Taču, arī piedzīvojot panākumus, sirds dziļumos cilvēks turpina sevi nicināt, jo jānicina ir viss, kas nav lielisks, labs un gudrs. Cilvēks paliek bērnības vientulības cietumā, neatzīstot nevarību, vājumu, kļūdīšanos un nedrošību – bezpalīdzīgo bērnu – ne sevī, ne citos. Tikai piedzīvojot sēras par veltajām cerībām uz tādu bērnību, kādu mēs būtu gribējuši, zūd nicinājums. Izsērojot zaudējumu, mēs atbrīvojam enerģiju, ko izmantot tagadnē. Cilvēks, kurš būs piekļuvis saviem pārdzīvojumiem un ļāvis sev uztvert tos nopietni, daudz ātrāk empātiski izpratīs arī citu cilvēku sāpes un nezobosies par svešām jūtām.
Bieži piesauktā sevis mīlēšana būtībā nav nekas cits kā savas emocionāli bagātās izjūtu paletes pieņemšana; pat to izjūtu, kuras kopš bērnības tika mācīts uzskatīt par sliktām, nevēlamām, nepareizām, cilvēka necienīgā un tamlīdzīgi. Pieņemt mēs varam tikai to, ko paši sevī apzināmies. Ja spējam gan apzināties, gan pieņemt arī savu ne tik jauko pusi, to spējam arī iemīlēt. Jo mīlestība jau ir stāsts par pieņemšanu.
TU UN EMOCIJAS
Emocijas ir mūsu katra visbūtiskākās spējas. Tās dotas, lai mēs spētu aizsargāt savas pamatvajadzības. Vairākumam cilvēku ir ļauts just prieku, interesi, pārsteigumu. Mums ir iestāstīts, ka šīs ir labas emocijas. Taču, kad bailes, dusmas, skumjas tiek apspiestas, tiek noslēgta arī spēja just sajūsmu, interesi un zinātkāri.
Visas jūtas ir mums vajadzīgas: tās signalizē to, kas ar mums notiek mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli. Ja kādas emocijas sevī neatzīstam un nepieņemam, mēs nespējam tās vadīt – tās vada mūs.
Patērētāju sabiedrībai ir izdevīgs sevi nejūtošs cilvēks. Sevi jūtošam un apzinātam cilvēkam neko daudz nevarēs pārdot, viņam nevajadzēs reizi trijos gados jaunu telefonu vai jaunu mašīnu, lai uz mirkli sajustos labāk; viņam nevarēs iestāstīt, kā būtu pareizāk (tas ir , citiem izdevīgāk) rīkoties.
Lai trenētu savu jūtīgumu, svarīgi vairākas reizes dienā sev pajautāt, kā es šobrīd jūtos. Tas palīdz dzīvot šeit un tagad izjūtā un būt kontaktā ar savām emocijām.
Ievainots iekšējais bērns piesārņo pieaugušā dzīvi ar depresiju un tukšuma izjūtu, kas rodas no bērna nepieciešamības pieņemt viltus es. Zaudējot kontaktu ar savām patiesajām izjūtām, vēlmēm un vajadzībām, cilvēks zaudē savu autentisko es.
Avots: Žurnāls “Kā būt laimīgai”
